Nordisk izdod islandiešu sāgu

Izdevniecība Nordisk priecājas paziņot, ka Ziemassvētku gaidās ir tapis mūsu pārsteigums jums – greznais Islandiešu sāgas tulkojums ar akadēmisku virsvērtību: Hravnkela Freijodes sāga ar komentāriem.

Grāmata apvienos akadēmisku pamatīgumu un aizraujošu kultūrvēsturisku materiālu. Tajā varēsiet atrast gan kartes, gan seno sāgas manuskriptu faksimilu. Sāgas tekstu varēs iepazīt abās valodās – gan latviešu, gan senislandiešu.

No senislandiešu valodas tulkojusi M.A. Inga Bērziņa, kura ir veikusi kultūrvēsturiski nozīmīgu tulkojumu. Ne katra lielāka valsts var lepoties ar šās retās, izcilās sagas tulkojumu ar komentāriem.

Valodas konsultanti: Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Dens Dimiņš, Snorre Karkonens-Svensons. Knuta Skujenieka priekšvārds

Hravnkela Freijgodes sāgu varētu dēvēt par islandiešu sāgu pērli, par meistardarbu miniatūrā, – lietojot Bjarnes Fidjestjēla (Bjarne Fidjestøl), ievērojama sāgu pētnieka, vārdus, – jo nezināmais teksta autors spējis kodolīgi izklāstīt teiksmu par Hravnkelu vien pāris desmitos lappušu, veiksmīgi savijot kā rokrakstos tā mutvārdos atrodamās ziņas, un reizē apmierinot gan savu toreizējo, gan, domājams, arī mūsdienu izvēlīgo lasītāju tieksmi pēc estētiskās baudas. Vienlaikus tā ir viena no pretrunīgākajām islandiešu sāgām, kas saglabājusies līdz mūsu laikiem. Tā sniedz vielu tik plašām interpretācijām, ka pētnieki, šķiet, joprojām nav nonākuši pie kopīga viedokļa, lai arī zinātniskās literatūras apjoms par šo tēmu simtiem reižu pārsniedz pašas sāgas apjomu.

Sāgas galvenais varonis Hravnkels ir vēsturiska persona, kas pieminēts arī Landnámabók, 12. gadsimta manuskriptā, kur apkopoti stāsti par norvēģu vīriem, kas, bēgot no karaļa Haralda Skaistmaša nežēlīgās varas, pārcēlās uz relatīvi brīvo Islandi un apmetās tur uz dzīvi.

Islandiešu sāgas galvenokārt vēsta par konfliktiem brīvo zemnieku starpā, bet karalis un viņa galms ir cita žanra – karaļsāgu – uzmanības centrā, tomēr norvēģu valdnieks un viņa senči, kā likums, pieminēti pašā sāgas sākumā, lai rastu atskaites punktu laikā. Vadoņi, – tā sauktie godes vīri, kam piederēja gan likumdošanas, gan tiesu vara, – sāgās parādās vienīgi kā strīdu risinātāji vai tiesas šķīrēji tingā.

Mūsu Hravnkels ir veiksmīgs brīvzemnieks, bet pievārdu Freijgode, šķiet, iegūst savas labklājības dēļ, kas vienlaikus nodrošina zināmu varu, kā arī tādēļ, ka viņš augstu godā dievu Freiju. Tātad, savu augsto statusu Hravnkels visticamāk ir ieguvis pats, nevis mantojis.

Nebrīvie kalpi bija pilnīgi atkarīgi no sava saimnieka žēlastības un likumi uz viņiem neattiecās, tas ir, likumā noteiktās tiesības. Burvjus, zīlniekus un zintniekus daudzējādā ziņā varētu salīdzināt ar mūsdienu mediķiem (funkciju ziņā) vai pat tādiem kā ezotēriķiem. Taču ubagi un klaidoņi bieži izplatīja tenkas, tā teikt, jaunumus no pagasta uz pagastu.

Ārpus sabiedrības bija jādzīvo arī tiem, kurus izraidīja ar likumu. Tas bija augstākais soda mērs, ko varēja saņemt, jo praktiski nozīmēja to pašu, ko nāvessods (Sørensen 1980: 19.). Ja, saskaņā ar Gulatinga likumu (Gulatingsloven), kādu pasludināja par friðlauss ‘ne-mierā esošs; tāds, kuram nav tiesības uz mieru’, tad jebkuram no cietušo puses bija tiesības viņu nogalināt, par to nesaņemot sodu, jo atsevišķas izpildvaras nepastāvēja un pašam vien bija jāīsteno tiesas piespriestais sods. Alsekr ‘smagi noziedzies’ praktiski nozīmēja to pašu, jo arī šādi apzīmētas personas zaudēja jebkuras tiesības. Arī vārdi skógarmaðr ‘meža vīrs’jeb skóggangsmaðr ‘vīrs, kas iet mežā’ bieži lietoti kā sinonīmi šim augstākajam soda mēram. Tomēr Hravnkela sāga ir piemērs tam, ka no šķietami bezcerīgā izsūtījuma var atgriezties. Hravnkels to izdara spīdoši – ar neatlaidīgu darbu, izveicību un gudrību, iegūdams vēl vairāk slavas un mantas kā iepriekš.

Recenzijas

http://satori.lv/raksts/3916/Par_sagam_man_kas_sakams

Grāmatu variet iegādāties šeit.